lv en ru

Jaunumi

Bijušā Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētāja Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektora Gunāra Kūtra atzinums par procesa par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskai personai atsevišķiem problēmjautājumiem

02.05.2024.

Atzinums par atsevišķiem kriminālprocesa tiesību jautājumiem saistībā ar procesu ar piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskai personai

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Juridiskās tālākizglītības un profesionālās pilnveides centrā ir vērsusies zvērināta advokāte Jeļena Kvjatkovska ar lūgumu sniegt zinātnisku atzinumu par atsevišķiem kriminālprocesa tiesību jautājumiem saistībā ar procesu par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskai personai. Juridiskās tālākizglītības un profesionālās pilnveides centrs ir uzticējis sagatavot šo atzinumu man.

Es, LU Juridiskās fakultātes lektors Gunārs Kūtris, savu atzinumu sniedzu, pamatojoties uz gūtajām zināšanām un pieredzi, izstrādājot Kriminālprocesa likuma projektu un vismaz 15 gadus kā ekspertam darbojoties Tieslietu ministrijas izveidotajā likuma pilnveidošanas pastāvīgajā darba grupā, kā arī vairāk kā 20 gadus docējot kriminālprocesa tiesību kursu LU Juridiskajā fakultātē.

Atzinuma sagatavošanai nav iesniegti kādas konkrētas lietas materiāli, līdz ar to šis atzinums tiks sniegts kā abstrakts, no teorētiskā un likuma normu interpretācijas aspekta izstrādāts dokuments. Vienlaikus to var uzskatīt par objektīvāku skatījumu uz jautājumā prasīto, bez saistības ar konkrētiem lietas apstākļiem vai personām.

Pieteikumā uzdoti septiņi jautājumi:

  1. Vai Kriminālprocesa likums pieļauj izskatīt krimināllietu apsūdzībā pret fizisko personu atsevišķi no procesa par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskajai personai (un otrādi), pie apstākļiem, kad tiek inkriminēta darbību izdarīšana juridiskās personas interesēs?

[1] Latvijā Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 439. panta trešā daļa pieļauj procesa virzītājam procesu par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskajai personai (turpmāk arī – process PIL piemērošanai) ar lēmumu izdalīt atsevišķā lietvedībā. Šāda vienas krimināllietas materiālu sadalīšana iespējama četros gadījumos:

1) kriminālprocess pret fizisko personu tiek izbeigts, pamatojoties uz nereabilitējošiem apstākļiem;

2) konstatēti apstākļi, kas liedz noskaidrot vai saukt pie kriminālatbildības konkrētu fizisko personu, vai objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav iespējama;

3) lai savlaicīgi atrisinātu krimināltiesiskās attiecības ar fizisko personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību;

4) to lūdz juridiskās personas pārstāvis.

Šāda nodalītu procesu pastāvēšana teorētiski iespējama vēl divos gadījumos, kad saskaņā ar KPL 439.panta (31) daļu procesuāli pilnvarota amatpersona ir uzsākusi procesu PIL piemērošanai, proti, kad ir tikai process pret juridisko personu, bet nav kriminālprocesa pret fizisko personu:

1) kriminālprocesu (pret fizisku personu) atteikts uzsākt vai kriminālprocess pabeigts, pamatojoties uz nereabilitējošiem apstākļiem;

2) ir reāla iespēja, ka ārpus Latvijas teritorijas izdarīts noziedzīgs nodarījums Latvijas Republikā reģistrētas juridiskās personas interesēs, labā vai tās nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā.

[2] Tā kā no jautājuma izriet, ka tas konkretizēts par krimināllietas izskatīšanas tiesā stadiju, tad būtu jāievēro trīs nosacījumi:

1) tiesai kā procesa virzītājam piemīt KPL 439. panta trešajā daļā norādītās tiesības, taču loģiski varētu veidoties tikai 1., 3. un 4. punktā minētās situācijas;

2) saskaņā ar KPL 476.pantu tiesa “apsūdzētā vai cietušā interesēs kriminālprocesu, kurā apsūdzētas vairākas personas vai viena persona par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, var sadalīt, ja sadalīšana nekaitē kriminālprocesa mērķa sasniegšanai.” Lai gan šajā normā lietotā terminoloģija it kā attiecina to uz fiziskām personām, tomēr pēc analoģijas principa prasība par kriminālprocesa mērķa sasniegšanu attiecas arī uz citiem procesiem;

3) lemjot par kriminālprocesa sadalīšanu, tiesai kā procesa virzītājam ir jāievēro gan kriminālprocesa mērķis, gan kriminālprocesa principi, gan jurisdikcijas principi, tostarp prasība par patiesības noskaidrošanu un procesuālo ekonomiju. Piemēram, tā kā fiziska  un juridiska persona vienā kriminālprocesā tiek “apsūdzētas” par vienu un to pašu noziedzīgu nodarījumu un tā pierādīšanai tiek izmantoti vieni un tie paši pierādījumi, tad nebūtu valstiski šādu kriminālprocesu sadalīt, kas radītu nepamatotus apgrūtinājumus procesā iesaistītajām personām un dubulti noslogotu valsts tiesu sistēmu. Protams, ja vien kāda no “apsūdzētajām” personām neizvairās no kriminālprocesa.

[3] Lai novērstu kritiku par nepareizi lietotu terminoloģiju, jānorāda, ka process PIL piemērošanai pēc būtības neatšķiras no kriminālprocesa (pret fizisku personu), bet, ievērojot Latvijas krimināltiesībās un tiesību doktrīnā nostiprināto uzskatu par kriminālatbildības subjektu un tā subjektīvo pusi, mēs lietojam atšķirīgu terminoloģiju.

Kā norāda Dr.iur. J.Baumanis: “Daudzās valstīs (Lielbritānijā, ASV, Igaunijā, Kanādā, Nīderlandē, Francijā un Somijā) pastāv juridiskās personas kriminālatbildība un juridiskās personas ir subjekti. Bet Latvijā attiecībā pret juridisko personu kriminālprocesā jāveido alternatīva terminoloģija. [..] Tādējādi jāparedz, ka attiecībā uz juridisko personu ar jēdzienu “vainas atzīšana” jāsaprot “noziedzīga nodarījuma atzīšana”.”[1]

[4] Izpētot citu valstu pieredzi par fiziskās un juridiskās personas procesu iztiesāšanu vienā vai dalītās tiesvedībās, jāatzīst, ka lielākajā daļā valstu šis jautājums ir atstāts prokuroru ziņā (proti, tiek lemts pirmstiesas procesa laikā) un vispārējo procesuālo noteikumu ziņā. Dažādos starptautisko organizāciju izstrādātajos  Krimināllikumu paraugos, atzīts, ka juridiskai un fiziskai personai “var tikt izvirzītas kopīgas apsūdzības vienā apsūdzībā”. Piemēram, Čehijas tiesību akti nosaka kopīgu tiesvedību, taču pieļauj izņēmumus: “Apsūdzētā juridiska persona un apsūdzētā fiziskā persona tiek tiesāti kopīgi, ja to noziegumi ir saistīti, ja vien nav svarīgu iemeslu.”[2]

Kā norādīts Eiropas Padomes izstrādātajā Rokasgrāmatā[3] par juridisko personu atbildību koruptīvos pārkāpumos, dažkārt var būt izdevīgi rīkot atsevišķus tiesas procesus ar sākotnējo prasību pret juridisko personu. Juridiskām personām būs tendence sadarboties ar tiesvedību, lai panāktu maigāku sodu. Tas varētu ļaut savākt visaptverošus pierādījumus un atvieglot lietas ierosināšanu pret fiziskajām personām, protams, ievērojot viņu neatkarīgās tiesības uz pašneapsūdzēšanu. Tomēr šādā pieejā nedrīkst ļaunprātīgi izmantot parastās garantijas, uz kurām fiziskajām personām ir tiesības. Pastāv risks, ka, īstenojot pakāpeniskus procesus, turpmākā fiziskās personas saukšana pie kriminālatbildības varētu tikt apdraudēta kā tiesas procesa ļaunprātīga izmantošana. Tādēļ varētu uzskatīt, ka vēlamākā pieeja ir juridisko un fizisko personu kopīga tiesas prāva.

[5] Tātad Kriminālprocesa likums pieļauj apsūdzību pret fizisku personu izskatīt atsevišķā tiesvedībā no procesa PIL piemērošanai, neierobežojot to ar kādiem apstākļiem, kas raksturotu abu personu savstarpējo saistību. Taču likumā norādīto situāciju uzskaitījums ir izsmeļošs. Turklāt, ja juridiskā persona un apsūdzētais nerada būtiskus traucējumus kriminālprocesa norisei, kriminālprocesa sadalīšana būtu pretrunā tiesvedības procesa labas pārvaldīšanas principam un procesa ekonomijas principam.

 

  1. Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Kriminālprocesa likums pieļauj situāciju, kad abi minētie procesi notiek paralēli?

[6] Tas nebūtu loģiski, tāpēc KPL šādu iespējamību neregulē.

Uzskatu, ka abu procesu (pret fizisku personu un pret juridisku personu) paralēlo norisi netieši liedz jeb izslēdz vairākas jau minētās tiesību normas.

Pirmkārt, jau kriminālprocesa sadalīšana pieļaujama, ja:

1) pret fizisku personu kriminālprocess tiek izbeigts – tātad paliek tikai process pret juridisku personu,

2) lai ātrāk atrisinātu procesu pret fizisko personu – tātad process pret juridisku personu kaut kādu iemeslu dēļ kavējas,

3) to lūdz juridiskās personas pārstāvis – tātad process pret fizisku personu kaut kādu iemeslu dēļ kavējas.

Otrkārt, ikviena kriminālprocesa mērķis ir “nodrošināt  efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē” (KPL 1. pants). Visu ar procesu saistīto personu un tiesu sistēmas iesaistīšana divos paralēlos procesos par vienu un to pašu noziedzīgu nodarījumu un ar vienu un to pašu pierādījumu bāzi būtu pretrunā kriminālprocesa mērķim un principiem. Tā būtu izšķērdība.

[7] Arī Senāts ir uzsvēris: “Tiesai ir tiesības sadalīt kriminālprocesu apsūdzētā vai cietušā interesēs, pastāvot obligātam kritērijam – ja sadalīšana nekaitē kriminālprocesa mērķa sasniegšanai. Tādējādi tiesai, pirms pieņemt lēmumu par kriminālprocesa sadalīšanu, ir pienākums izvērtēt šīs procesuālās darbības sekas.”[4]

Kriminālprocesa kārtībai jābūt tādai, kas var nodrošināt atbilstoša materiāltiesiska rezultāta sasniegšanu, vienlaikus nepieļaujot nesamērīgus procesuālus ierobežojumus. Kriminālprocesā jānodrošina efektīva Krimināllikuma normu piemērošana vienlaikus ar krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, kas atzīstams par samērīgu un atbilstošu reakciju uz notikušo nodarījumu (materiāltiesisks rezultāts). Tas panākams procesā, kurā nenotiek neattaisnota iejaušanās personas dzīvē (procesuālais aspekts). Jēdzieni „efektīva Krimināllikuma normu piemērošana”; „taisnīgs krimināltiesisko attiecību risinājums” un „bez neattaisnotas iejaušanās personas dzīvē” ir ģenerālklauzulas, kas Kriminālprocesa likuma 1.panta kontekstā nosaka Kriminālprocesa likuma normu interpretācijas un piemērošanas virzienu, un to saturs nosakāms konkrētos gadījumos. Normu piemērošanas efektivitāte saistāma ar tādas procesuālās kārtības nodrošināšanu, kas ir iedarbīga un ļauj sasniegt atbilstošu Krimināllikuma normās noteiktu rezultātu (krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu), lietderīgi izmantojot resursus.[5]

Tātad Kriminālprocesa likums expressis verbis neaizliedz abu procesu (pret fizisku personu un pret juridisku personu) paralēlu norisi, tomēr no kriminālprocesa mērķa un principu aspekta šādām paralēlam tiesvedībām par vienu un to pašu noziedzīgu nodarījumu grūti saskatīt attaisnojumu.

 

  1. Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ir konstatējami (un kādi) tiesiskie apstākļi attiecībā uz fizisko personu, kas šādā situācijā var ierobežot vai aizskart tās tiesības?

[8] Jau minētajā Eiropas Padomes Rokasgrāmatā par juridisko personu atbildību koruptīvos pārkāpumos ir norādīts, ka dalīti procesi sevī nes tiesas procesa ļaunprātīgas izmantošanas risku tieši personas tiesību garantijām.

Procesā PIL piemērošanai, ja tas notiek atsevišķi, nav skaidrs apsūdzētās fiziskās personas statuss un tiesības. Likumā par to nav ietverts regulējums, jo likuma izstrādātāji, visticamāk, nevarēja iedomāties modelēt situāciju, kad procesi notiek paralēli.

Pieļauju, ka procesā PIL piemērošanai būtu jāatļauj piedalīties otrā procesā apsūdzētajai personai, jo tās liecība ir svarīga attiecībā gan uz noziedzīga nodarījuma notikumu, gan par šīs personas attiecībām ar juridisko personu. Tomēr šajā procesā fiziskā persona nevarētu realizēt apsūdzētā tiesības, jo šajā procesā nav apsūdzības. Savukārt aicinājums sniegt liecības kā lieciniekam būtu pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas principu, tostarp, tiesībām klusēt un pašneapsūdzēt.

Ja process PIL piemērošanai hronoloģiski notiktu pirms kriminālprocesa pret fizisku personu, šai personai būtu liegtas tiesības īstenot savu aizstāvību, proti, radīt tiesai vismaz šaubas par viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu (vai tas vispār ir noticis, kādi bijuši konkrētie apstākļi), kā arī par viņa attiecībām ar juridisko personu (vai nodarījums izdarīts juridiskās personas interesēs, labā vai nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā). Savukārt šajā procesā pret juridisko personu tiesas pieņemtais lēmums un tajā konstatētie apstākļi tiktu izmantoti kā jau pierādīti fakti kriminālprocesā pret fizisku personu (KPL 125. panta pirmās daļas 2. punkts).

Tātad likums pieļauj, no vienas puses, to, ka procesā pret juridisko personu tiesas izmeklēšanas laikā iegūtie pierādījumi var tikt izmantoti, lai konstatētu fiziskajai personai inkriminētā noziedzīgā nodarījuma faktus un tā apstākļus, tajā pašā laikā liedzot fiziskajai personai tiesības izteikties par tiem vai iebilst pret šo pierādījumu izmantošanu.  No otras puses, likums liedz fiziskajai personai piekļūt procesā pret juridisku personu tiesas izmeklēšanas laikā iegūtajiem pierādījumiem, tostarp arī  attaisnojošiem pierādījumiem, kuri varētu noderēt fiziskās personas aizstāvībai kriminālprocesā.

Minētie apsvērumi dod pamatu uzskatam, ka paralēli (vai laika ziņā tuvu) notiekošie procesi var radīt apsūdzētās fiziskās personas tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz aizstāvību nepamatotu ierobežojumu.

 

  1. Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai ir konstatējami (un kādi) tiesiskie apstākļi attiecībā uz juridisko personu, kas šādā situācijā var ierobežot vai aizskart tās tiesības?

[9] Iepriekšējam jautājumam sniegtā atbilde pēc būtības ir sniedzama arī šajā jautājumā. Proti, arī juridiskās personas pārstāvim (kā nosacīti apsūdzētās personas pārstāvim) Kriminālprocesa likums nav paredzējis tiesības piedalīties krimināllietas iztiesāšanā, kurā izvērtēs fiziskās personas vainu. Nenoliedzami, tas ir process, kurā konstatētajiem apstākļiem vēlāk var būt būtiska nozīme procesā PIL piemērošanai. Tikpat apšaubāmi ir tas, ka juridiskās personas pārstāvis varēs piekļūt krimināllietas materiālos esošajiem pierādījumiem, kas, iespējams, varētu būt nozīmīgi procesā pret juridisko personu. Līdzīgi ir jāatzīst, ka tiesas spriedumā konstatētie fakti tiks atzīti par pierādītiem apstākļiem procesā PIL piemērošanai.

Apkopojot 3. un 4. jautājumā sniegtās atbildes, jāatzīst, ka Kriminālprocesa likumā šobrīd nav tāda regulējuma, kas novērstu apsūdzētās fiziskās vai juridiskās personas tiesību nepamatota ierobežojuma risku, ja krimināllieta par fiziskas personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu un process par PIL piemērošanu juridiskai personai par to pašu noziedzīgo nodarījumu notiktu paralēli  (vai laika ziņā tuvu).

 

  1. Vai nolēmums procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskajai personai var tikt izmantots kā fakta legālā prezumpcija krimināllietā pret fizisko personu?

[10] KPL 125. pants norāda tos faktus, kuri bez papildu procesuālo darbību veikšanas ir uzskatāmi par pierādītiem, ja vien kriminālprocesa gaitā netiek pierādīts pretējais. Šos faktus sauc par legāli prezumētiem jeb ar likumu atzītiem par pierādītiem faktiem. Minētā panta pirmās daļas 2.punkts pie šiem faktiem attiecina “ar spēkā stājušos tiesas spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu citā kriminālprocesā konstatēti fakti”.

Ja šo tiesību normu tulkotu tikai gramatiski, tad varētu teikt, ka process par PIL piemērošanu juridiskai personai nav kriminālprocess šī jēdziena šaurākajā nozīmē un šā procesa noslēdzošais dokuments ir tiesas lēmums, kas tomēr nav spriedums. Taču, kā jau tika norādīts nelielajā skaidrojumā šā atzinuma sākumā, terminoloģiskā nesakritība, ko izraisījusi krimināltiesību doktrīna, nemaina jēdzienu būtību. Pirmkārt, process par PIL piemērošanu juridiskai personai arī ir kriminālprocess, jo tā kārtību regulē Kriminālprocesa likums un šis process ir par noziedzīgu nodarījumu. Otrkārt, tiesas lēmumā procesā par PIL piemērošanu tāpat tiek konstatēts, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums, vai tajā iesaistījusies konkrētā juridiskā persona (tās faktiskā rīcība, darbību raksturs, sekas, tās raksturojums) un kādu “sodu” jeb piespiedu ietekmēšanas līdzekļus tai “piespriest” jeb piemērot.

No sistēmiskā viedokļa nenoliedzami izriet, ka tiesas lēmums procesā par PIL piemērošanu juridiskajai personai var tikt izmantots kā fakta legālā prezumpcija krimināllietā pret fizisko personu.

 

  1. Vai nolēmums krimināllietā pret fizisko personu vai tikt izmantots kā fakta legālā prezumpcija procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskajai personai?

[11] Saskaņā ar KPL 125. panta pirmās daļas 2. punktu spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā pret fizisko personu (konkrētāk – spriedumā konstatētie fakti) vai tikt izmantots kā fakta legālā prezumpcija procesā par PIL piemērošanu juridiskajai personai.

Precizitātes labad gan jānorāda, ka likums par pierādītiem atzīst spriedumā konstatētos faktus tikai tad, kad tas ir stājies spēkā. Ievērojot Latvijas tiesu praksē pastāvošos tiesvedības ilgumus apelācijas un kasācijas instances tiesās, būtu maza varbūtība, ka paralēli notiekošajās tiesvedībās viens pieņemtais tiesas gala nolēmums varētu ietekmēt jeb papildināt otras tiesvedības pierādījumu apjomu. Tomēr tas var notikt, ja “paralēlisms” ir nosacīts, proti, viena tiesvedība norit ātrāk, bet otra dažādu apstākļu ietekmē aizkavējas.

Uz minētās normas svarīgumu norāda arī Senāts: “Senāts atzīst, ka, pamatojot [..] sprieduma taisīšanu ar kriminālprocesā Nr. [..]pieņemtā nolēmumā, kurš nav stājies spēkā, secināto, apelācijas instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 511.panta otrās daļas, 512.panta pirmās daļas, 564.panta ceturtās daļas pārkāpumus, kas atzīstami par Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē, noveda pie nelikumīga nolēmumu un ir pamats sprieduma atcelšanai.”[6]

 

  1. Kādi personas tiesību ierobežošanas / aizskāruma kompensējošie mehānismi pastāv attiecībā uz fizisko personu un attiecībā uz juridisko personu to tiesību ierobežošanas / aizskāruma gadījumos, kad krimināllieta apsūdzībā pret fizisko personu tiek izskatīta atsevišķi no procesa par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskajai personai, turklāt paralēli ar šo procesu (un otrādi)?

[12] No vienas puses, atbilde varētu būt samērā vienkārša. Kā ikvienā gadījumā, kad personai kriminālprocesa gaitā tiek nepamatoti ierobežotas jeb pārkāptas Latvijas Republikas Satversmē un arī Kriminālprocesa likumā garantētās pamattiesības (analizētajos jautājumos pamatā tās varētu būt tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību), primāri šā pārkāpuma novēršana ir pašas tiesu sistēmas uzdevums, izskatot lietas apelācijas un kasācijas instances tiesā. Ja šādu aizskārumu radījušas tiesību normas un tā sekas nevar novērst apelācijas vai kasācijas instances tiesas, tad ir iespējama konstitucionālā sūdzības Satversmes tiesā.

Tomēr tā būtu tiesiski pareiza, taču formāla atbilde.

Krimināllietas iztiesāšanai par vienu un to pašu noziedzīgo nodarījumu, kurā iesaistītas vairākās apsūdzētās personas (vai  fiziska persona un juridiska persona), būtu jānotiek vienā procesā. Izņēmumi, protams, ar objektīvu pamatojumu var būt (un tos nosauc likums). Vismaz tā ir veidota kriminālprocesuālā kārtība, kurā katra persona ieņem savu procesuālo statusu un likums nodrošina tās tiesību garantijas, kā arī savstarpējo līdzsvaru. Loģiskās kārtības izjaukšana veido disbalansu, kurā papildus tiesības vai privilēģijas var iegūt kāds procesa dalībnieks. Tiesai, kura izskata šādu lietu, to, visupirms, nevajadzētu pieļaut, bet, ja tas ir noticis, – būtu jānovērš. Ja kriminālprocess jau ir sadalīts, KPL 475.pants paredz iespēju vairākas krimināllietas arī apvienot, taču to var darīt tikai līdz tiesas izmeklēšanas sākumam vai tiesas izmeklēšanas laikā pirmās instances tiesā.

Ievērojot tiesiskas valsts principu, tiesai, kuras lietvedībā nonācis šāds sadalīts kriminālprocess vai process par PIL piemērošanu, uzmanīgi jāizvērtē procesuālās iespējas un jāpieņem tāds procesuāls lēmums, kurš vismazāk varētu radīt vienas vai otras personas tiesību ierobežojumu. Iespējams, ka tiesnesim pat ir jāizmanto savas tiesneša tiesības, lai radoši vai pēc analoģijas principa atrisinātu procesuāli neskaidru situāciju un tādējādi novērstu personas tiesību nevajadzīgu aizskārumu. Atsevišķos gadījumos, ja pamattiesību aizskārums nav novēršams, likums pat pieļauj iespēju attiecīgo procesu izbeigt (piemēram, KPL 14. panta piektā daļa).

 

Patiesā cieņā,

LU Juridiskās fakultātes

Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors, Mg. iur.                           Gunārs Kūtris

 

  1. gada 24.aprīlī

[1] Baumanis J. Piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanas process. Jurista Vārds, 2012.gada 16.oktobris, Nr. 42(741).

[2] Act No. 418/2011 on Criminal Liability of Legal Persons and the Proceedings against them, § 31 para. 1. [ZÁKON ze dne 27. října 2011 o trestní odpovědnosti právnických osob a řízení proti nim]. Pieejams: https://www.zakonyprolidi.cz/cs/2011-418

[3] Liability of Legal Persons for Corruption Offences, Council of Europe, May 2020. Pieejama: https://rm.coe.int/liability-of-legalpersons/16809ef7a0

 

[4] Senāta Krimināllietu departamenta 2022.gada 30.augusta lēmums lietā Nr. SKK-267/2022.

[5] Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniskā monogrāfija prof. Kristīnes Stradas‑Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 24.lpp.

[6] Senāta Krimināllietu departamenta 2022.gada 30.augusta lēmums lietā Nr. SKK-267/2022, 9.2.pkt.

© 2007-2024 ZAB "RODE UN PARTNERI" | Created by LapuLapa.lv – mājas lapu izstrāde

Miera iela 2, 4. stāvs, Rīga
LV-1001, Latvija

+371 2 6468232
birojs@rode.lv